Reinholds Kalniņš

 

Ir jautājumi, kas ikvienam latvietim skaidri bez taujāšanas. Piemēram, kas bija Oskars Kalpaks? II Pasaules kara laikā tāds bija arī jautājums – kas ir Ernests Laumanis?

Laumaņa dzīves aksioma bija atziņa – lai cilvēks mīlētu savu tautu, viņam jāzina tās vēsture.

Būdams īstens patriots, viņš sāpīgi pārdzīvoja 1940./41. gada notikumus. Pēc boļševiku padzīšanas nevilcinādamies, Laumanis stājās cīnītāju rindās pret tautas bendēm. Bija grūti samierināties ar pagaidu sabiedrotajiemm – vāciešiem, bet citas izejas nebija. Laumanis nekļuva par aklu pavēļu izpildītāju, velti nelēja savu padoto asinis.

19. divīzijas sastāvā viņam uzticēja fizelieru bataljona komandēšanu. Bataljons sastāvēja no brīvprātīgajiem, tā uzdevums bija vienmēr būt kaujas gatavībā un doties turp, kur visgrūtāk. Šo bataljonu leģionāri sauca par ugunsdzēsēju komandu. Kaujiniekus Laumanis izraudzījās pats, bailīgākos bez ironijas atlaida uz citām vienībām.

Vācieši velti nedāļāja apbalvojumus, sevišķi reti tos saņēma sveštautiešu vienības. Tomēr vairākkārt ziņojumos tika minēta Laumaņa vienība, pāris reižu saukta pat par labāko visā armijā. Piemēram, par 1944. gada kauji pie Siguldas.

Apbalvojumu „Tuvcīņu nozīme” bronzā, sudrabā un zeltā piešķīra par 15, 25 un 50 tuvcīņām ar devīzi: „Es redzēju ienaidnieka acu baltumu”/Ich sah das Weisse im Auge des Feindes. Kādreiz štābā esot apšaubījuši vienas tuvcīņas faktu, tad Laumanis aizstāvējis savējos:” Vai tad mani puiši vainīgi, ka krievam pakaļā nav acu?” Šie apbalvojumi lielā skaitā greznojuši laumaniešu krūtis.

Par savu puišu apbalvošanu komandieris cīnījies, bet par sevi nav interesējies, tomēr bijuši abu pakāpju Dzelzs krusti, Goda zīme u.c.

1945. gada 23. marta laikraksta ‘Tēvija” numurā lasām rakstus zem virsraksta „Goda saraksts”:

„Vācu bundesspēku goda sarakstā pieminēts 19. latviešu SS divīzijas kāds bataljona komandieris šturmbanfīrers Ernests Laumanis. Viņš ar saviem grenadieriemvisos cīņu laukos pierādījis izcilas kaujas spējas un vienmēr atradies tur, kur ātra rīcība un spēcīgs trieciens var nodrošināt panākumus...Būdams vecs kaujinieks, Laumanis savus uzdevumus veic dziļā ticība Latvijas nākotnei un šī ticība apgaro viņa zēnus...?

Savās atmiņās par Laumani kāds viņa rotas komandieris saka: „Braša Latvijas armijas kadru virsnieka stāja, sirsnīga, atklāta valoda.”

​

Brigita Ližbovska

 

Ar tēvu Ernestu Laumani satikos īsi pirms manas četrpadsmitās dzimšanas dienas, un šo lielo pārdzīvojumu viņš uztvēris man veltītajā dzejolī „Tev”:

 

Tā ceturtdiena iesākās kā parasts,

Es neatceros, saule spīdēja vai sniga,

Varbūt, jau ieradies bij pirmais strazds,

Tik zinu - abiem mums tā kļuva nozīmīga.

 

Es zināju – aug mana meita bāra,

Tēvs tavā dzīvē bija tukšums sāpošs.

Kad manas lūpas Tavu vaigu skāra,

Kā liesmas dzelts, tas kļuva sārti kvēlošs.

 

Vai prieks tas bija, izbrīns, pārmetums,

Vai bērna kautrās mīlas sārtums?

Tik baiss vairs nebija Tavs tukšums,

Bet sāpes – sāpes palika un jautājums.

 

Un atkal šķiršanās un klusums ilgstošs...

Varbūt mēs tikai sapnī bijām redzējušies?

Man bija jāaiziet, lai kļūtu redzošs;

Mēs neesam vēl viens otru atraduši.

 

Es nezinu, kāds svars man dzīvē Tavā,

Tu manā – viss, dod spēku mīlēt cilvēkus un dzīvi.

 

Vai drīkstu arī vārdā Tavā?

Mēs bijām tuvu – tāli, mēs esam tālu – tuvi.

 

(1956. gada 23. februārī)

 

Bet pašu pirmo satikšanos divu gadu vecumā zīmēju savās atmiņās pēc māmiņas stāstītā. Uz pāris dienām izrāvies no frontes, tēvs mūs apciemojis, un mēs abi esot dejojuši valsi, turklāt tēvs valsējis mammas 28. izmēra balles kurpēs.

Otras mūsu savstarpējās iepazīšanās laiks nebija ilgs, jo tēvu drīz arestēja otrreiz. Tālākā mūsu tuvināšanās notika, apmainoties vēstulēm, līdz brīdim, kad tēvs atgriezās dzimtenē, un vēl pēc tam, jo viņam bija aizliegts dzīvot Liepājā. Vēstuļu ir ap 250, un ar patiesu sirsnību varu teikt, ka tās man palīdzēja veidoties par cilvēku. Kaut arī tālumā, tēvs bija kopā ar mani gan priecīgos, gan skumjos brīžos, viņa dzīves atziņās un vērojumos varēju veldzēties kā dzidrā avotā. Varu tikai apbrīnot tēva dvēseles spēku, izturību, garīgo starojumu.

Kādā vēstulē viņš raksta: „Ja man nav bijis lemts būt par labu tēvu, varbūt mums izdosies kļūt labiem draugiem. Garīgi jūtos vēl pavisam jauns, un tāds arī droši vien likšos kapā. Ja es bezmiega naktīs parakņājos pats sevī, tad izrādās, ka tiem ideāliem, kas man bija svēti astoņpadsmit gadu vecumā, es esmu uzticīgs vēl tagad.”

Tēvs kļuva un ir vēl šodien man Draugs ar lielo burtu.

​

Intervija  ar Brigitu Ližbovsku, Ernesta Laumaņa meitu.

​

Intervija notiek 2017.gada 26.janvārī.

Intervija notiek J.Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskolas skolas vēstures muzejā.

Intervētāja: Katrīna Ližbovska, 8.b klases skolniece, darba autore, Brigitas mazmeita.

Intervijā piedalās vēstures skolotājas Irisa Otrupe un Kintija Ozola.          

 

1. Mēs gribētu vairāk uzzināt par Ernesta Laumaņa vēstulēm. Kad Tu saņēmi pirmās vēstules?

,,Beidzu Liepājas 6.vidusskolu 1960.gadā.Pirms tam tēvs mums nerakstīja. Viņš sarakstījās ar kādu citu savu radinieku. Šis radinieks pateica, ka es esmu beigusi vidusskolu. Tad arī tēvs uzrakstīja pirmo vēstuli 1960.gada 4.oktobrī.

Pirmās vēstules bija diezgan atturīgas, bet ar laiku satuvinājāmies. Tēvs jautāja par maniem plāniem nākotnē, rakstīja par grāmatām , kuras ir izlasījis, deva padomus manai dzīvei. Par nometinājumu Mordovijā neko nestāstīja, tas varēja būt bīstami, jo visas vēstules gāja caur cenzūru.

6 gadu laikā pavisam saņēmu 240 vēstules, kuras lielāko daļu esmu saglabājusi.

1966.gada 18.novembrī Ernestu atbrīvoja. Viņš nedrīkstēja atgriezties Liepājā, viņu nosūtīja uz Abreni ( Pitalovu). Tomēr draugi slepeni parūpējās par Ernestu un ielika viņu Rīgā, Stradiņu slimnīcā. Vēlāk tēvs strādāja Jelgavas mežsaimniecībā.’’

2. Vai Tu zināji, kur ir Tavs tēvs un kāpēc?

,, Apmēram zināju, kur tēvs ir, bet adresi nezinājām. Tēvs mātei nerakstīja, lai ģimenei Latvijā nesanāk nepatikšanas. Par tēvu mamma vispār daudz nestāstīja, jo abiem jau ilgi nesanāca būt kopā, jo tēvs bija karavīrs.

Vācu laikā, 1941.gada vasarā Liepājā, Rīgas ielā 3, kur manai mammai bija veikals, viņi iepazinās. Un jau 1942.gadā piedzimu es. Neregulāri māte ar tēvu tikās līdz 1945.gadam, kad Ernestu apcietināja. Kopā mēs īsti neesam dzīvojuši.’’

3.Vai Tu atceries, kādas bija Tavas sajūtas, saņemot šīs vēstules?

,, Emocijas: pārsteigums, prieks ,tad domas par to, ko rakstīšu es. Visas manas vēstules tēvs bija saglabājis, un atveda uz Latviju. Kā jauna meitene rakstīju tēvam visādus kreņķus un notikumus.

Tēvs bija vienā nometinājuma vietā kopā ar Gunāru Astru. Tieši Gunārs Astra man atrakstīja, lai rakstu tēvam biežāk, jo viņš no manām vēstulēm tikai dzīvojot. Esmu saglabājusi arī Gunāra Astras vēstuli.’’

4. Kā tēva vēstules ietekmēja tavu dzīvi?

,, Dzīvi ietekmēja...Kad nezināju kā rīkoties, palūdzu vēstulēs padomu un pārlasīju jau saņemtās vēstules.

Vēstules no tālās Mordovijas uz Liepāju atnāca 3 dienu laikā, bet datums uz vēstulēm liecina, ka tās rakstītas jau krietni agrāk.

Vēstulēm ierobežojuma nebija, bet paciņām, ko mamma sūtīja tēvam, gan. Paciņas varēja nosūtīt 2 reizes gadā līdz 5 kilogramiem smagas. Mēs šmaucāmies, lai nosūtītu naudu, par ko tēvs varētu iepirkties nometnes veikalā. Naudu ielikām grāmatā zem tās vāka un pirmo lapu pēc tam aizlīmējām ciet. Un ,,caur puķēm’’ vēstulē paziņojām, kur noslēpta naudiņa.

Kad Latvija atguva neatkarību, par vēstulēm interesējās žurnāliste Līvija Leine. Viņa arī tās pārrakstīja datorrakstā, jo bija ideja, ka tās varētu publicēt. Ar žurnālisti iepazinos 1995.gadā, kad Liepājas pārstāvji brauca uz Gotu, Vācijā, lai pieminētu bojā gājušos liepājniekus. Uz Gotu kara beigās tika evakuēti Liepājas dzelzceļnieki. Viņus sabombardēja angļu lidmašīnu uzlidojumā 1945.gada 6.februārī. Tur gāja bojā arī tēva māte, māsa un tēvs. Otro reizi uz Gotu braucām 2015.gadā. Tad šajā braucienā piedalījās arī mans dēls un mazmeita Katrīna. Braucienus organizēja Daugavas Vanagi, kuru organizācijā darbojos arī es.’’

5. Vai Tu esi cietusi no padomju varas tēva biogrāfijas dēļ?

,,Nē, neesmu cietusi, jo tēvs ar mammu kara dēļ nepaguva oficiāli apprecēties. Līdz ar to man nebija tēva uzvārda. Tomēr liekas, ka čekisti zināja, ka Ernests Laumanis ir mans tēvs, jo skolā man nekad nepiedāvāja iestāties komjaunatnē.’’

6.  Kā un kad ir notikušas Tavas tikšanās ar tēvu?

,, Pirmā tikšanās bija 2 gadu vecumā. Un par to man stāstīja mamma. Tēvs esot uzvilcis viņas kurpes un dejojis ar mani.

14 gadu vecumā tikāmies otro reizi. Tas bija, kad tēvu atbrīvoja 1.reizi, 1956.gadā. Tēvu nepazinu, pārnācu no skolas un redzēju, ka gultā sēž kāds pavecs vīrietis.                    ( Tēvam toreiz bija 48 gadi) Mamma teica, ka tas esot mans tēvs. Es no pārsteiguma aizskrēju prom no mājām, jo mamma man bija teikusi, ka tēvs kara laikā esot pazudis. Šajā reizē vairāk tēvu nesatiku, jo drīz vien viņu apcietināja otro reizi.

Nākošā tikšanās reize bija tikai pēc tēva atbrīvošanas 1966.gada novembrī. Mēs ar mammu aizbraucām pie tēva uz Stradiņiem. Tikāmies arī Ozolniekos, kur tēvs vēlāk dzīvoja. 1967.gada septembrī tēvs bija arī manās kāzās.”

7. Vai tēvs ir dalījies pārdomās par sapņiem un dzīvi, ja nebūtu bijis karš un okupāciju laiki?

,, Par šādiem sapņiem neatceros, vai bijām runājuši.

Tēvs nometinājumā sāka interesēties par indiešu literatūru. Tulkoja vēdas. Daudz lasīja. Savās vēstulē ieteica man grāmatas. Tēvs prata franču, angļu, krievu, arī ļoti labi vācu valodu, nedaudz bija apguvis sanskriptu.”

8. Kāpēc Tavu tēvu apcietināja otro reizi?

,, Oficiāli it kā par to, ka 1956.gadā viņš ir atlaists nepamatoti. Jo no 20 gadiem viņš bija nosēdējis 10 gadus. Tātad jāatsēž vēl atlikušie 10 gadi. Tomēr bija runas, ka kāds esot nosūdzējis tēvu viņa patriotiskās attieksmes dēļ. It kā viņš 18.novembrī uzvilcis sarkanbaltsarkano karogu.

Tēvs nekad neatteicās no saviem uzskatiem un nenožēloja izdarīto. Tāpēc arī viņš netika uz Liepāju un nekad neredzēja savu mazdēlu, manu dēlu.”

 

Paldies par interviju.

 

Ar intervijas pierakstu esmu iepazīstināta:                                          /Brigita Ližbovska/

​

1966. g. 25. aprīlī

Cienījamā Brigita!

 

Ticu, ka Jūs nedaudz pārsteidz šī lapa un Jūs to negaidījāt. Nu nekas, tūlīt viss taps skaidrs.

Dzīvoju vienā aplokā ar Jūsu cienījamo tēvu (piemetināšu tūlīt, ka apskaužu Jūs par to, ka Jums palaimējies iemantot tādu tēvu). Diendienā redzu viņu, runājamies, ēdam pie viena galda un man nākas būt par liecinieku viņa priekiem un bēdām – par cik viņš atļaujas tās rādīt. Tad nu lūk, Brigita, tie pagarie laika sprīži, kad Jūsu tēvs gaida Jūsu vēstules, ir viņam visai grūti dzīvojams posms; tā diena, kad pienāk Jūsu vēstules, nes viņam tik daudz prieka, ka tas apgaismo ne tikai viņu, bet arī apkārtējos, piemēram mani!

Tajā sakarībā man pie Jums ir lūgums – rakstīt viņam biežāk.

Pacietīšos, ka es savai mātei Rīgā rakstu ne retāk, kā reizi nedēļā regulāri jau vairākus gadus – es labi zinu, ko viņai nozīmē manas vēstules.

Nedomāju, ka Jūs sekosiet manam piemēram, taču ticu, ka būšu spējīgs Jūs ierosināt biežākas rakstīšanas – kaut vai reizi divās nedēļās. Nav taču baigi tālu novembrī – mazāk kā septiņi mēneši. Palīdziet tos vieglāk novadīt mūsu visu cienītajam biedram.

Lai arī kā mēs viņu cienītu, taču tas nevar aizvietot Jūsu mīlestību.

 

Norunāts?

 

Šī raksta eksistences fakts lai paliek starp mums – ja Jums nav pārāk grūti, atrakstiet un pastāstiet, ko par šo visu domājiet.

Ar cieņu – Gunārs

​

Ievās

1968. gada 26. dec.

Cienījamā Brigita!

​

Ziņa par Jūsu tēva un mana drauga – šī vārda visīstākajā nozīmē – aiziešanu mani dziļi apbēdina.

Lūdzu pieņemiet manu līdzjūtību.

 

Pie iespējas lūdzu atsūtiet man kādas rindas ar Jūsu tēva pēdējo nedēļu, dienu dzīves aprakstu.

Visu labu – Gunārs

Sveiciniet Ēvaldu, paldies par viņa vēstulīti.