Ernesta Laumaņa CREDO

 

Vairāk kā piecdesmit gadu pārdzīvojot, vērojot un analizējot parādības un pārvērtības, kas norisinās pasaulē, esmu nācis pie pārliecības, ka Visums savā būtībā nav tikai sevi neapzinošas matērijas kustība. Pasaule pamatojas uz veseluma principa. Tajā valda kāds Augstāks princips. Šis princips nav materiālas dabas. Tā ir ideja, gars. Mēs to saucam par Kosmisko apziņu, Visuma likumsakarību, Vienīgo Realitāti, Absolūto, Pasaules dvēseli, Brahmu, To, Dao, Dievu, Dabu – atkarībā no tā, kādas filozofija sistēmas vai reliģijas aspektā mēs to apskatām. Augstākais princips manifestējas kā Dzīvība. Dzīvība ir Kosmiskās apziņas izpausme.

Uzskatu, ka Dzīvība Visumā ir viens nedalāms vesels. Indivīds nav patstāvīga, atsevišķa dzīvības forma ar savu sākumu un galu vai bez sākuma vai gala. Relatīvi individuālās dzīvības ir tikai vienīgas, nedalāmās Dzīvības dažādas ātri mainošās nianses. Dzimšana un nāve ir punkti, kuros Dzīvība no vienas nianses pāriet citā.

Augstākā principa izcelšanos un tā izpausmes mērķi es nezinu. Mans prāts apzinās, ka tā apstveršana pārsniedz manas saprašanas spēju robežas. Manuprāt, tas nerunā pretī loģikas likumiem, jo mana apziņa ir tikai daļa no Kosmiskās apziņas, un daļa nekad nevar aptvert veselo. Mana apziņa ir „ne-bezgalīga”, ja ar „ne-bezgalīgo” varētu „izmērīt” bezgalīgo, tad tas vairs nebūtu bezgalīgs. Empīriskais prāts var operēt tikai, pielietojot laika un telpas kategorijas, bet Augstākais princips nav pakļauts šīm kategorijām, tas ir esamības, tātad, arī laika un telpas jēdziena priekšnoteikums.

Reducējot Augstāko principu līdz jēdzienam Daba, var savīt, ka katra Dzīvības izpausmes nianse kalpo noteiktam mērķim, Daba katru relatīvi patstāvīgu indivīdu rada noteiktam uzdevumam. Kāds ir šī uzdevuma gala mērķis (causa finalis), to indivīds nezin. Iespējams, ka viņam par to ir intuitīvs priekšstats, bet tas loģiskās formās nav izsakāms.

Tātad dzīve ir Dabas uzliktā uzdevuma pildīšanas. Dzīve ir pienākums. Pienākums pret Dievu, cilvēci, tautu, ģimeni un sevi pašu. Pareizi dzīvot nozīmē labi pildīt savu pienākumu. Manī ir kāds vērtējošs ego, varam to saukt par sirdsapziņu, morālo likumu, kategorisko imperatīvu, kurš nekļūdīgi pasaka, kad es savu pienākumu esmu pildījis labi, kas – slikti, kādā dzīves posmā dzīvojis pareizi, kādā – nepareizi.

Pienākums ir jāpilda vienmēr, neraugoties uz to, vai tas ir viegls vai grūts, patīkams vai nepatīkams, sagādā baudījumu vai ciešanas, prieku vai bēdas, uzvaru vaizaudējumu.

Pildot pienākumu, ir jādzīvo un jāmirst.

Ja cilvēkam nāves stundā ir apziņa, ka viņš ir rīkojies tā, kā tam vajadzēja rīkkoties, darījis to, kas tam bija jādara, tad viņš ir dzīvojis pareizi. Šāda apziņa ir visvērtīgākais, ko cilvēks dzīvē var gūt.

Šķiet, viss būtu skaidrs!

Taču atcerēsimies, ka ir viegli lidināties starp augstiem ideāliem, ignorējot reālo dzīvi, tāpat viegli dzīvot praktisku dzīvi, aizmirstot ideālus, bet ir ļoti grūti nostāties stingri reālistiskās pozīcijās un tai pašā laikā palikt uzticīgam saviem ideāliem.

Ikdienas dzīvē, kur mums ik uz soļā jāsaduras ar politiskām, administratīvām, nacionālām, sociālām, ekonomiskām problēmām, ar šiem abstraktajiem principiem vien tālu netiks, jāprot tos konkretizēt un realizēt.

Morālās vērtības un ētikas normas dažādām tautām dažādos laikmetos ir atšķirīgas: tās ir relatīvas un mainīgas.

Dzīves māksla ir rast esv tādas morālas vērtības un ētikas normas, kuras šeit un šodien ir vienīgi pareizās vai vismaz vispareizākās, tādā kārtā konkrētā telpā un laikā iegūstot it kā absolūtu nozīmi. Cilvēkam jābūt spējīgam, .... mo saviem pamatprincipiem, „darba hipotēzē” savlaicīgi izdarīt nepieciešamās korektūras, atkarībā no tā, kur un kad šie principi tiek realizēti.

 Šī raksta nolūks nav iztirzāt manu „darba hipotēzi”, tāpēc tikai dažos vārdos pieskaršos pāris jautājumiem.

Gods. Ja dzīve ir peinākums, tad gods ir ceļš, pa kuru jāiet, savu pienākumu pildot.

Brīvība. Brīvības ceļu brīvi izvēlas brīvs cilvēks. „Freiheit ist die Anerkennung der Naturnotwendigkeiten” – saka Hēgelis, un franči, manuprāt, ļoti tāpīgi pasaka: „Mana brīvība beidzas tur, kur sākas ciita cilvēka brīvība.”

Ārējā, fiziskā brīvība ir relatīvs jēdziens, mainīgs lielums. Īstā brīvība ir gara brīvība.

Ja arī daudzu faktoru iespaidā cilvēkam nav iespējams realizēt absolūtu brīvību, tad tomēr robeža, kuru iespējams sasniegt iekšējā brīvībā, ir daudz tuvāka ideālam nekā iespējamā ārējās brīvības robeža.

Lielu daļu no savas dzīves esmu veltījis pasaules labošanas problēmu risināšanai un pārliecinājies par izteiciena: „Vislabākais (patiesībā vienīgais) audzināšanas līdzeklis ir priekšzīme” pareizību.

Reālā dzīve ar dzelžainu likumību ir man pierādījusi, ka vienīgais līdzeklis, kā pārveidot pasauli, ir -  pārveidot pašam sevi. Lai apsaule kļūtu labāka, labākam jākļūst man pašam.

Noslegumā gribu uzsvērt, ka es nebūt nedomāju, ka mans pasaules (resp. Dzīves) uzskats ir vienīgi pareizais vai labāks par citu uzskatiem, tieši otrādi, pielaižu, ka ir cilvēki, kuru uzskati ir daudz labāki un pareizāki par manējiem, šeit tikai gribēju pateikt, ka šis – pašas dzīvesveidotais – CREDO man dod stabilu pamatu dzīvei.

1964. gada decembris – 1966. gada novembris