Izglītība

Pirmo izglītību Ernests ieguva Liepājas pilsētas 5. pamatskolā, bet 1927. gadā absolvēja Valsts Liepājas tehnikumu. Abi brāļi, Ernests un Fricis, aizrāvās ar futbolu. Pāris gadus jaunākais brālis Fricis kļuva par vienu no labākajiem Latvijas futbola izlases aizsargiem un vairākkārtējās valsts čempionvienības Liepājas "Olimpijas" balstiem. Jaunības gados Ernests Laumanis vēlējās studēt teoloģiju, taču ģimenes rocība nebija tik liela, lai to varētu atļauties. Gadu nostrādājis Liepājas dzelzceļa darbnīcās, 1928. gadā iestājās Latvijas Kara skolā, uzsākot savu militāro karjeru. Divus gadus vēlāk pēc Kara skolas beigšanas kā leitnants un vada komandieris (1933. gadā viņu paaugstināja par virsleitnantu) dienēja 2. Ventspils kājnieku pulkā, pēc tam kādu laiku arī 3. Jelgavas kājnieku pulkā.1939. gada aprīlī E. Laumanis dienestu Latvijas armijā atstāj personiskās dzīves sarežģījumu dēļ.

​

Leģiona sastāvā

Nacistu okupācijas laikā, pēc latviešu leģiona izveidošanas 1943. gada pavasarī Ernests Laumanis cīnījās leģiona 1. (vēlāk 39.) grenadieru pulkā un 30. aprīlī to pa dzelzceļu nosūtīja uz Volhovas fronti. Tur 1943. gada jūlijā kapteini E. Laumani ievaino, bet mēnesi vēlāk apbalvo ar kaujās godam nopelnīto 2. šķiras Dzelzs krustu. Jau pēc 2. latviešu ieroču-SS brigādes pārveidošanas par 19. divīziju un atkāpšanās uz Latviju 1944. gada 1. maijā Piebalgas Zosēnos tiek izveidots 19. latviešu ieroču-SS divīzijas papildinājumu (vēlāk – trieciena) bataljons, un par tā komandieri kļūst E. Laumanis. Par prasmīgu bataljona vadību Daļģu–Aizkūju kaujās Vidzemē E. Laumani 1944. gada augustā apbalvo ar I šķiras Dzelzs krustu.

Pēc atkāpšanās uz Kurzemi 1944. gada oktobrī un vēlāk sekojošās cīņās pie Džūkstes, Lestenes un Blīdenes E. Laumaņa komandētais bataljons kļuva slavens ar kaujas nopelniem un vairākām pārdrošām akcijām sarkanās armijas aizmugurē.

Vēlāk, kad Ernests kā leģiona virsnieks cīnījās Kurzemes frontē, viņu ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Rietumu sabiedroto aviācijas uzlidojumā Gotas pilsētai 1945. gada 6. februārī gāja bojā ap simts Liepājas dzelzceļa darbnīcu strādnieku, kuri ar ģimenēm bija evakuēti uz Vāciju. Nogalināto vidū bija arī Ernesta vecāki un vecākā māsa Anna ar vīru. Laimīgā kārtā dzīvs palika Fricis, kurš bija to latviešu bēgļu vidū, kas tobrīd atradās primitīvi izbūvētās bumbu patversmes daļā, ko aviācijas mestās bumbas neskāra. Pēc kara Fricis uzturējās Augsburgas bēgļu nometnē, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Filadelfijā, ASV. Savu vecāko brāli viņš vairs nekad nesatika, tomēr centās viņam palīdzēt, sūtot Ernestam zāles, kad viņš bija atgriezies Liepājā no pirmā ieslodzījuma Vorkutas soda nometnē.  

1945. gada februārī E. Laumani paaugstināja par majoru un 5. martā apbalvoja ar ierakstu Vācijas bruņoto spēku goda sarakstos. Tāpat kā vairākums latviešu leģionāru, viņš nebija nekāds lielais vācu draugs, bet uztvēra viņus kā tā brīža vienīgos reālos "sabiedrotos “.

​

Pēc 2. pasaules kara

Pēc Vācijas vispārējās kapitulācijas E. Laumanis kādu laiku slēpās Kurzemes mežos. Liktenīgs viņam tomēr izrādījās 1945. gada 18. jūnijs, kad, tērpušies civilās drēbēs, kopā ar leitnantu Alfonu Ķišķi viņi nejauši uzdūrās sarkanarmiešu postenim pie vācu trofeju munīcijas noliktavas netālu no Pūres stacijas. Vairākās pratināšanās čekas ieslodzījumā un slēgtajā tiesas sēdē, kas norisinājās 1946. gada 2. martā Liepājā, E. Laumanis neslēpa savu nacionālo pārliecību. Apsūdzēts dzimtenes nodevībā, viņš savu vainu neatzina un arī pēdējā vārdā tiesā paziņoja, ka ir karojis pret sarkano armiju par patstāvīgu Latviju.

LPSR IeTK Kara tribunāls 1946. gada 2. martā notiesāja viņu uz 20 gadiem katorgas darbos. Atšķirībā no daudziem citiem E. Laumanis nekad nelūdza savu sodu mīkstināt vai sevi apžēlot. Ieslodzījumā Vorkutā viņš pavadīja desmit garus gadus, kad tika atbrīvots saskaņā ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1955. gada 17. septembra dekrētu par amnestiju.

Tomēr pēc kādas denunciācijas 1957. gada 16. martā Ernestu Laumani apcietināja atkārtoti. Kopā ar Vorkutas ieslodzījuma biedriem Sigismundu Zemzaru un Andreju Macpānu viņu apsūdzēja pretpadomju sacerējumu sarakstīšanā un izplatīšanā. E. Laumanis tiesas sēdē atteicās no advokāta un paskaidroja, ka neuzskata sevi par vainīgu pretpadomju aģitācijā, jo savas piezīmes rakstījis tikai paša vajadzībām.

1957. gada 18. jūnijā LPSR Augstākā tiesa notiesāja viņu uz pieciem gadiem ieslodzījumā, ietverot to iepriekšējā spriedumā noteiktajā sodā, un izsūtīja uz Potmas nometni Mordvijā.

Viņš bija autoritāte un paraugs citiem politieslodzītajiem, tolaik vēl gados jauno Gunāru Astru ieskaitot.

                                           

Pēc soda izciešanas 1966. gada 17. novembrī E. Laumanis atgriezās dzimtenē jau ar sabojātu veselību. Tā kā oficiāli viņam bija aizliegts apmesties Latvijā, par savu galamērķi viņš norādīja Pitalovu (bijušo Abreni). Kādu laiku E.Laumanis dzīvoja Rīgā, vēlāk Ozolnieku pagastā.

Diemžēl E. Laumanim tā arī vairs neizdevās atgriezties dzimtajā Liepājā. Kad 1968. gada aprīlī pasaulē nāca viņa mazdēls Zigmunds, čekisti piedāvāja E. Laumanim parakstīt dokumentu, ka viņš atsakās no savas pārliecības, tad drīkstēs apciemot mazdēlu, taču to izdarīt E. Laumanis nespēja.

E. Laumanis devās  mūžībā 1968. gada 13. decembrī .

Pat E. Laumaņa izvadīšana pēdējā gaitā Rīgas Meža kapos nenotika bez čekistu klātbūtnes, kuri centās nofotografēt bērēs notiekošo. Neraugoties uz okupācijas varas pūlēm to nepieļaut, arī vēlāk katru gadu 8. maijā pie E. Laumaņa kapa vietas pulcējās bijušie kara un lēģera biedri. Kā liecina kāda čekas aģenta ziņojums, tad arī 1976. gadā "pēc G. Astras iniciatīvas personu grupa, kas agrāk tiesātas par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, sapulcējās pie Ernesta Laumaņa kapa I Meža kapos, lai atzīmētu viņa dzimšanas dienu". Šī tradīcija turpinājās arī atmodas laikā, bet mūsdienās šo vietu rotā 2008. gadā atklātais kapa piemineklis, kurā iekalts leģiona vairodziņš un ozollapām apvīts zobens, tā simbolizējot E. Laumaņa karavīra mūžu.

​