Eseja par Ernestu Laumani

 

Mani sauc Katrīna Ližbovska un es esmu Ernesta Laumaņa mazmazmeita. Man ir prieks, ka man rados ir tāds cilvēks, kā E. Laumanis, jo, manuprāt, viņš tiešām ir cienīgs būt ne tikai mūsu ģimenes, bet arī visas Latvijas varonis.

Pētot sava vecvectēva dzīves gaitas, esmu noskaidrojusi, ka ilgu laiku viņš ir pavadījis izsūtījumā Vorkutā un Mordovijā. Tur viņš ir sēdējis cietumā par karošanu Vācijas labā pret PSRS. Liekas, kas viņš par varoni, ja karoja Vācijas labā, bet viņš to darīja tāpēc, ka nevēlējās ielaist Latvijā sarkano armiju, kas vienreiz bija okupējusi Latviju 1940. gadā. Viņš bija labs komandieris un savus biedrus nekad nenodeva. Viņa vadītā komanda vienmēr bija ļoti gudra un bieži vien guva pelnītas uzvaras. Esot ieslodzījumā Mordovijā, viņš sāka rakstīt vēstulei savai meitai, manai vecmāmiņai Brigitai. Ieslodzījuma sākumā viņš nesūtīja, jo nevēlējās nodarīt ģimenei sliktu. Tādā ziņā sliktu, ka arī to varēja izsūtīt uz Sibīriju. Kopā viņa atsūtītās vēstules ir 240. Šīs vēstules ir sūtītas 6 gadu laikā. Viņam nebija iespējas dzīvot ar ģimeni kopā savā dzimtenē, bet viņš dzīvoja ar savu ģimeni vēstulēs. Vēstulēs viņš savai meitai Brigitai sniedza ļoti labus un derīgus padomus, kā arī stāstīja savu dzīves pieredzi. Vienā no vēstulēm bija rakstīts: „Ja man nav lemts būt tev par labu tēvu, tad es ceru, ka varēšu būt tev par labu draugu.” Intervējot savu vecmāmiņu, sapratu, ka šī tēva vēstules ir ļoti daudz ietekmējušas viņas dzīvi un izveidojušas viņu par tādu cilvēku, kāda viņa ir tagad.

Kā minēju ievadā, uzskatu Ernestu Laumani par īstu varoni. Varbūt viņš nav izglābis tūkstošiem cilvēku dzīvību vai bijis ietekmīga valsts galva, bet viņš ir darījis lietas, ko ne visi varētu izdarīt. Piemēram, viņš nekad nav lūdzis apžēlošanu, pat ja tad būtu varējis apciemot ģimeni. Ernests Laumanis vienkārši nebija spējīgs pateikt, ka nemīl Latviju. Kad viņam tika jautāts, kas ir tava zeme, viņš vienmēr ir atbildējis, ka tā ir Latvija. Es ļoti augsti vērtēju Ernesta Laumaņa rakstura īpašības, kas palīdzēja viņam vienmēr aizstāvēt un mīlēt savu zemi Latviju. Tādas īpašības, kā drosme, neatlaidība, varonīgums un sirsnība pret cilvēkiem. Viņš bija viens no 12 latviešu karavīriem, kas atteicās mīkstināt savu sodu cietumā, parakstot līgumu, ka nožēlo visu, ko ir izdarījis Latvijas labā. Viens no 12, tas, manuprāt, tiešām ir ievērības cienīgi, jo cik karavīrus neieslodzīja un liela daļa piekrita parakstīt līgumu, nožēlojot izdarīto. Es tik ļoti būtu vēlējusies savu vecvectēvu Ernestu Laumani kādreiz satikt un pateikt: „Ernest, tu patiešām esi bijis, esi tagad un vienmēr būsi mans varonis gan skatoties uz darbiem, ko esi darījis, gan uz to, cik ļoti esi mīlējis savu ģimeni, meitu un viņas mammu Domicellu. Mans un ne tikai mans varonis, jo tu liki aizdomāties par lietām...par ko mēs parasti klusējam. Piemēram, vai mēs būtu gatavi aizstavēt savu dzimteni kā to darīji tu? Tas ir jautājums mums katram sev, bet viena lieta paliks mūžīgi – tu būsi latvijas varonis vienmēr!”

Nobeigumā vēlos pateikt, ka katram būtu vērtīgi izpētīt savus radu rakstus, jo nevar zināt, kas šis cilvēks ir bijis un ko darījis, tāpēc būtu interesanti to izpētīt, jo, piemēram, es ļoti lepojos, ka manā radu saimē ir tāds cilvēks kā Ernests Laumanis. Es domāju, ka no viņa turpmāk es varēšu mācīties daudz lietu, kā drosmi, neatlaidību un lielu sirsnību, ko viņš sniedz citiem.