Laumanis Ernests.

1.

Mordovija

4.oktobrī 1960.g.

 

Brigita!

 

"Lūdzu Jūs abas ar mammu pieņemt manu vissirsnīgāko pateicību par pēdējās cieņas izrādīšanu manai mirušajai tēva māsai, piedaloties viņas izvadīšanā pēdējā gaitā.

Līdz ar viņu mana, vai pareizāk sakot, mūsu dzimta tēva līnijā ir aizvadījusi mūžībā pēdējo viņa paaudzes locekli.

Taču ne tikai tāpēc es Tev rakstu. Tagad, kad Tu esi sasniegusi pilngadību – kļuvusi pieaudzis cilvēks – un esi spējīga saprast mūsu attiecības, es nevarēju apspiest vēlēšanos uzrakstīt Tev dažus vārdus. Zinu, ka Tu par mani nedomā, un esmu no Tavas atmiņas pilnīgi, vai gandrīz pilnīgi, izdzisis..."

​

2.

Mordovijā

25.oktobrī 1960.

 

Mīļā Brigita!

 

"Šodien man ir liela diena: saņēmu pirmo vēstuli no savas meitas. Mīļš, mīļš paldies Tev, Brigita! Arī pārsteigumu Tu prati man sagādāt, atsūtot foto. Par to sevišķa pateicība. Gaidot atbildi, apsvēru visus ”par” un „pret” – sagaidīšu atbildi no Tevis vai nē. Nācu pie slēdziena, ka mūsu kopējā asiņu balss neļaus Tev mani aizmirst. Cik esmu priecīgs par to, ka mans paredzējums ir piepildījies, to es Tev nestāstīšu, lai Tu nesāktu smīnēt, jo šodienas jaunā paaudze neesot vairs tik sentimentāla, kā mēs savā laikā bijām. Pats par sevi saprotams, ka pilngadība nebija šķērslis manām vēstulēm. Ir gan daudz svarīgāks apstāklis, un man šķiet dīvaini, ka Tu to neaptver. Sauksim lietas viņu īstajos vārdos. Es ļoti labi apzinos savu pašreizējo stāvokli. Esmu noziedznieks, kurš atrodas ieslodzījumā, un to apzinoties, es vispār nevienam cilvēkam neesmu rakstījis pirmais, jo, iespējams, ka mana vēstule var tās saņēmēju aizvainot, bet mana audzināšana un dzīves uzskats liek man cienīt citu cilvēku uzskatus un izvairīties no to aizskaršanas. Tāpēc arī mana korespondence ir ļoti ierobežota. Tikai apsvērums, ka Tu šo jautājumu neesi dziļi pārdomājusi un varbūt uztver citādāk nekā es, atļāva man taisīt izņēmumu un rakstīt Tev pirmajam. Šāds un tikai šāds iemesls bija manai klusēšanai. Ceru, ka arī šoreiz mani pareizi sapratīsi. Vispār, jau pašā mūsu sākumā gribu pateikt, ka es vienmēr savas domas izteicu skaidri un atklāti. Tas gan bieži vien nav izdevīgi, jo austrumnieku paruna skan: ”Skaisti vārdi nav patiesi, un patiesi vārdi nav skaisti”..."

​

53.

Mordovijā, Vasarsvētkos 1962.

 

Mīļo, mīļo gariņ!

 

"Lietus … Vēsi … Vēsi … Šie svētki ir daudz aukstāki nekā Lieldienas. Lai mazliet sasildītos, domās apciemošu Tevi. Tu taču neliegsi man savas dvēseles siltuma? Citur man nav  tā kur meklēt … Atgriezīsimies vēl pie Tavas priekšpēdējās vēstules.

Ja Tev trīs gadu vecumā jautāja, kas tu esi, Tu bez liekas domāšanas atbildēji: „Mammas meita.”Domāju, ka arī pirms gadiem trim Tev nesagādāja grūtības jautājums – kas es esmu? Vai nav paradoksāli, ka šodien, kad Tu esi kļuvusi gudrāka, Tu to vairs nezini? Nē, tas ir ļoti labi: ir jāzina ļoti daudz, lai zinātu, ka zini ļoti maz. Vēl labāk, ka Tu to esi izsacījusi: tas nozīmē – Tu meklē atbildi. Kā jau teicu, Tu esi sasniegusi vecumu, kad cilvēkam sāk veidoties dzīves uzskats. Tāds periods iestājas katra cilvēka dzīvē. Vai cilvēks savu dzīves uzskatu formulē vārdos, vai domās, vai tas vispār netiek formulēts, vai viņš to veido apzināti vai neapzināti, vienalga, bet katrā ziņā šāds uzskats katram cilvēkam ir, jo bez tā dzīvot nevar. Ar Tavu atļauju gribu kādus vārdus ar Tevi parunāt. Šī saruna gan nebūs tik jauka, ko sāks domu izmaiņa par mīlu pastaigu laikā apelsīnu dārzos. Tā būs īsāka…"

​

​

55.

Mordovijā, 26.jūn.1962.

 

Mīļo problemātisko gariņ!

 

"Mīļš, mīļš paldies par jaukajiem Līgo svētku sveicieniem! Derīgo pamācību: Jāņu nakti negulēt diemžēl neizpildīju un šaubos, vai tā būtu līdzējusi …

Dziesmu gan abi ar Guni uzrāvām, t. i. , viņš dziedāja – jo viņš prot – un es rūcu, jo trūka attiecīgā priekšnoteikuma, lai mana balss kļūtu pilnskanīgāka.

Šogad Līgo vakars bija daudz skumjāks nekā pērn, un apmierinājumu meklēju domās par Tevi, cerībā, ka Tu šinī vakarā esi priecīga un jautra.

Un atkal Tu esi izpelnījusies uzslavu! Savus pirms gada sacītos vārdus: ”Līdz Līgo svētkiem gan es centīšos vismaz to lineālu sameklēt,” Tu neesi aizmirsusi. Lieliski! Tā ir džentlmeņa, protams, arī lēdijas īpašība: arī pa jokam teiktie vārdi ir jāpilda."

​

 

93.

Mordovijā, 1.martā 1964.g.

 

Mīļo Gitiņ!

 

"Sirsnīgi, sirsnīgi pateicos par apciemojumu mūsu gadadienā! Tas, ka Tu to esi spējīga izdarīt tik aizņemtā brīdī, atraujoties no „pasaulīgajiem priekiem”, jau ir gandrīz vai varonība un katrā ziņā liecina, ka raksturs Tev ir.

Tavas klusēšanas arguments – spēcīgs: tik neizdevusies es nu reiz esmu, ka Tev ļoti viegli visas savas „vainas” uzvelt man.

Pat apsveikumu nokavēt man nav izdevies.

Neveiksminieks paliek neveiksminieks…

Pirms astoņiem gadiem … Diena kā visas citas, šķiet, nekas taču ne tavā, ne manā dzīvē nemainījās, tās turpinājās iepriekšējā virzienā. Un tomēr… tas bija izejas punkts, kurā mūsu dzīves mainīja virzienu, teiksim, par vienu grāda sekundi. Nenozīmīgs lielums, bet jo vairāk mēs attālināmies no izejas punkta, jo lielāks kļūst attālums starp leņķa malām..."

​

94.

Mordovijā, 19.martā, 1964.g.

 

"...Darbdienās – gulu un, ja negulu, lasu.

Izlasīju Zinātņu akadēmijas izdevumu „Islams”. Allāhs gan aizliedz dzert vīnu (to es cītīgi ievēroju ne vienu vien gadu desmitu), bet par to viņā saulē apsola melnacaino Lūriju kvēlos glāstus (vecīt, neesi bēdīgs!).

Ar lielu interesi lasu un skatu almanahu par lielo, savdabīgo krievu krāsu meistaru un filozofu Rērihu. Lieliski, dziļas filozofiskas domas pilni ir viņa Himalaju skati, kuri pelnīti sagādājuši tam goda pilno nosaukumu – „kalnu meistars”.

Daudz lasu arī indiešus, kuru darbi it kā sasaucas ar Rēriha ainavām. Par indiešu filozofiju daudz interesējos jau septiņpadsmit astoņpadsmit gadu vecumā, tad nāca liels manas dzīves periods, kurā man nebija ne laika, ne vajadzības pēc tādām lietām.

Tagad, no jauna atgriežoties pie austrumu idejām, lasot tās ar daudz ko dzīvē pieredzējušām acīm, mērojot ar priekos un bēdās pārbaudītu mērauklu, pārsteigts konstatēju, ka pirms tik daudz gadiem lasītais un šķietami pilnīgi aizmirstais lielā mērā ir ietekmējis manu domāšanas veidu, iespaidojis mani lēmumu pieņemšanā, jā, - mijiedarbībā ar reālo dzīvi izveidojis manu dzīves un pasaules uzskatu. (Pasaules uzskats ir, pamatojoties uz zinātņu sasniegumiem, prāta ceļā radīts priekšstats par pasaules un esamības pamatprincipiem un to kopsakarību. Pasaules skatīšana no morāles un estētikas, t.i., vērtību viedokļa, ir dzīves uzskats.)

Manas dzīves visgrūtākajos brīžos pirms daudziem gadiem lasītais un zemapziņā saglabājies bija tas, kas man deva spēku šo grūtību pārvarēšanai..."

​

96.

Mordovijā, 4.aprīlī 1964.g.

 

Tu domā, ka pietiks šoreiz morāles? – Labi , es beidzu.

Vēl tikai noslēgumā mazliet poēzijas – bez tās dzimšanas dienā iztikt nevar.

 

A.Brocis

 

 Glāna dziesma

 

Es jau ilgojos pēc Tevis tā kā senāk,

Es jau gaidu tevi, bērns, tik sen,

Tikai Tavi soļi vien(u)mēr vēl nenāk,

Sirdī rūgtums zogas paslepen.

            Vai Tu nezini, ka ir, kas Tevi gaida?

Vai Tev tīk tā vienmēr garām skriet?

Varbūt pusnaktī Tev mani meži baida –

Atļauj man pret rītu pretī iet.

Un es paklāšu Tev mīkstu sūnu gultu,

Pavards iekurts būs, un patvārs sīks –

Mežu šalkoņu, no visām vētrām kultu,

Pagalvī nakts saldai dusai liks.

 

Ar dzimšanas dienas buču

Tavs tēvs.

​

​

100.

Mordovijā

5.jūnijā 1964.g.

​

Tā kā katrs pieņem sevi par visu lietu mēru, tad arī es nogrozīju galvu un pats pie sevis nosacīju: „Lai es no brīva prāta uzņemtos tādu gaisa gabalu kratīties… Nē, nē…”

Paldies Modrim par sveicieniem!

Sirsnīgi sveicieni mammai!

 

Vēlreiz liels paldies un dikti mīļa buča!

Tavs tēvs.

 

P.S. Rūmes aizpildīšanai - Tagore:

„Tās ir šķiršanās sāpes, kas apņem visu pasauli, radīdamas neskaitāmus tēlus bezgalīgās debesīs.

Tās ir šķiršanās sāpes, kas nakts klusumā noraugās no vienas zvaigznes uz otru, un kas lietainā jūlija naktī lapu čalas pārvērš nopūtās.

Tās ir šīs pārmērīgās sāpes, kas ielaužas mīlas un vēlēšanos, ciešanu un prieka dziļumos cilvēku mitekļos, un kas mūžam kūsā un izskan dziesmās caur manu dzejnieka sirdi.”

​

​

141.

Mordovijā

15.okt.1966.g

 

Mīļā Gita!

 

"Man, protams, tik jautri neiet, taču bēdīgs neesmu. Kā parasti, esmu viens un vesels, jūtos lieliski.

Izlasīju „Mānava-dharmašāstra”- „Manu likumi”. Citēju tikai divus teikumus: „Viss, kas atkarīgs no citu gribas ir ļaunums, viss, kas atkarīgs no paša gribas – labs.” [Nāk prātā Zentas Mauriņas tēva vārdi (viņš kādreiz bija dakteris Grobiņā): „Cilvēka griba ir viņa paradīze.”] „Centīgi jāveic pasākumi, kas dod darītājam iekšēju apmierinājumu, no pretējā jāizvairās!” Žurnālā „Иностранная Литература” izlasīju Elzas Triolē „Le grand Jamais” – „Lielais nekad”. Romāns sākas ar to, ka mirušais pirmā personā apraksta pats savas bēres … Turpat izlasīju arī Max Frisch „Homo Faber”. Sen nebiju kaut ko lasījis ar tādu aizrautību. Sižets: tēvs, kurš nezina, ka viņam ir meita, nejauši satiek to un abi iemīlas viens otrā … Kā tas beidzas, to Tu vari iedomāties.

Nepiemirsti izlasīt (kādreiz!) Elīnas zālītes „Agro rūsu”.

Par klusēšanu.

Robert Browning

The Wise Old Owl

Sat in an Oak;

The more he heard

The less he spoke.

 

 

Veca gudra pūce

Sirmā ozolā sēd;

Jo tā vairāk dzird,

Jo tā mazāk runā.

Gunārs lūdz nodot Tev sveicienus.

Mīļi sveicieni mammai!

Ar īstenu sveikumu

Tavs tēvs.

..."

​

142.

Maskavā 18.nov.66.

 

Mīļā Gita!

 

Rakstu vilcienā, kurš tuvojas Maskavai. Mana dzīves vieta būs Pitālova (Abrene). Tiklīdz būšu iekārtojies, rakstīšu. Rezervē sev vismaz pāris brīvdienu, lai varētu mani apciemot. Pateicos par vēstuli!

Jūtos lieliski!

Sveiciens mammai!

Tavs tēvs.

​

146.

 

Gita!

 

Ja Tu pati negribi braukt, tad atsūti pie manis, lūdzu, mammu. Lai viņa brauc pie Gunāra vai tieši pie manis. Mani var satikt katrā laikā. Punkts.

 

Tavs tēvs.

P.S. Ja Tu domā, ka Dzintrai ir kāda nozīme manā dzīvē, tad Tu rūgti maldies.

T.

​

​

221.

Jurīšos

 28.maijā 1968.

 

Labdien!

 

Nupat saņēmu Jūsu „famīlijas vēstuli” līdz ar apsveikumu svētkos.

Mīļš paldies!

Tā kā tūliņ man jādodas darbā, tad uz ātru roku dažus vārdus.

Vai Jūs zināt, ka Zigmunds cēlies no diviem latīņu vārdiem – „signum” un „mundus”?

Astram jau esmu rakstījis un tuvākajā laikā nedomāju rakstīt.

Labprāt strādātu vasaru mežniecībā, bet tad man jāatstāj tagadējais darbs, bet gribu saglabāt savu posteni līdz rudenim.

Pašlaik man darbs ir ar Kubas jēlcukuru, ļoti put utt., tā kā nejūtos labi. Taču mēģināsim izturēt.

Jubileju nosvinēju ļoti klusi. Bija Prauliņš. Kā vēlāk uzzināju vislielākais traču un trokšņa taisītājs Arnis bija tajā laikā bijis slimnīcā uz aklās zarnas operāciju. Neesmu viņu redzējis.

„Bhagavadgītu” Prauliņš izskatīja, un uz viņa ieteikumu vienā vietā vārda „īstenība” vietā ierakstīju „realitāte”. Citu labojumu nebija.

Vakar nodevu „Gītu” Intam glītai pārrakstīšanai, jo viņš vislabāk prot atšifrēt manu rokrakstu. Man jau sakrājušies jauni tulkojumu darbi no angļu un vācu valodas, bet pagaidām man vajaga atpūsties. Esmu noguris.

Tas arī būtu viss, jo man jāgatavojas uz autobusu.

Sirsnīgi sveicieni visiem,

Zigmundam – buča!

Jūsu vectēvs utt.

Pielikumā – puķes

​

​

234.

Cukurfabrikā

24.novembrī 1968.g.

plkst. 21.00

​

"...Piektdien biju Jelgavā darīšanās, un uz afišu staba izlasījis „Mazais princis”, - tūliņ aizskrēju uz kino (šogad tā jau bija trešā reize!)

Un tomēr es vīlos: bildes jau smukas, taču lasot „Princi” es iztēlē jau visu lasīto biju redzējis, un man jāsaka, ka manā iztēlē skatītais bija jaukāks par tagad redzēto. Jauks bija gan pats princis – tieši tādu es viņu biju iedomājies. Tā nu man ir veca kaite – redzot kāda man tuva literāra sacerējuma ekranizējumu, es vienmēr izjūtu vilšanos. (Pirms gadiem 40 tā man izgāja ar „Annu Karēņinu”.)..."